Auzers | Attīstība pakārtota personībai
16481
single,single-post,postid-16481,single-format-link,ajax_fade,page_not_loaded,,qode-theme-ver-10.0,wpb-js-composer js-comp-ver-4.12,vc_responsive
 

Attīstība pakārtota personībai

Auzera Juvelieru mākslas centram krīzes laikā klājas labi, jo sabiedrībā pieaugusi interese par juveliera arodu

Oļegs Auzers ir Amatniecības kameras meistars, un kopš 1991.gada viņam ir savs uzņēmums — Auzera Juvelieru mākslas centrs (sākotnēji — koledža). Tam ir mainījušās juridiskās pastāvēšanas formas un nosaukums, bet būtība ne. Tā ir mākslinieka darbnīca ar meistaru, kas sev apkārt pulcē mācekļus. Biznesa kategorijās runājot, uzņēmumam ir trīs galvenie darbības virzieni: pasūtījuma darbi (galvenokārt rotaslietas), lielie radošie darbi un līdztekus abiem tiem — mācekļu skološana.

Par pasūtījuma darbiem runājot, juveliere un meistara dzīvesbiedre Ligita Auzere uzsver: tie nekad netop pēc katalogiem — tas darbnīcā ir aizliegts. «Nevar atnākt klients un iebakstīt ar pirkstu — gribu tādu gredzenu vai kaklarotu.» Neskatoties uz to, pasūtījuma darbus viņa uzskata par rutīnas darbiem, un kā pretstatu min lielos, oriģinālos darbus, piemēram, lielizmēra sudraba darinājumu Nākotnes pils 3001, kas ir visu darbnīcā strādājošo kopīga darba rezultāts. «Tas nav biznesa projekts, no uzņēmuma puses tās ir milzu investīcijas darba ziņā, materiālā, bet bez šādiem lieliem darbiem uzņēmums degradējas. Tie var tapt gadu, var septiņus gadus,» stāsta juveliere un uzņēmuma komercdirektore Kristīne Kalvīte.

Katram pēc gurķa

Kāpēc mākslinieks Auzers skolo mācekļus, strādā kopā ar viņiem? «Jebkuram, kas atnāk, ir sava dzīves pieredze un bagāža, un to es labprāt paņemu. Ideāli, ja ir daudz skolnieku, un katram ir atļauts realizēt savas idejas. Tā kā nevar teikt, ka es tikai dodu zināšanas — es arī ļoti daudz saņemu no saviem skolniekiem. Dzīve ir saziņa. Jo mums ir lielāks loks, kur varam nodot un saņemt idejas, jo bagātāka ir mūsu apziņas telpa,» saka meistars un stāsta, ka pirmie mācekļi viņam parādījās jau pusgadu pēc aroda apgūšanas — 1970. gadā. «Vēlāk sāku vadīt bērnu studiju — nāca 5 – 6 gadus veci bērni, pēc tam vadīju studijas pieaugušajiem. Tad nāca laimīgie neatkarības gadi un atklāju savu koledžu,» O. Auzers īsi pārskrien vēsturei.

Vaicāts, kā mācekļi mūsdienās atrod uzņēmumu, O. Auzers atbāž, ka «pa koridoru». Uzņēmums atrodas izbijušas rūpnīcas korpusā, un gaitenis ir garāks par garu. Tomēr meistaram ir arī cits skaidrojums: «Kad māceklis ir gatavs, parādās skolotājs. Tiesa gan, vienai daļai šo iekšējo gatavību mākslīgi rada vecāki — zvana mammas, vecāsmātes — tad ieved šeit savu bērnudārzu.»

Runājot par to, kā ir organizēta apmācība, meistars saka: katram pēc gurķa — t.i., pēc spējām. «Pirmie brīži ir domāti cilvēkiem, lai viņiem noņemtu mazvērtības kompleksu. Kad viņš redz, ka par viņa neveiklajiem centieniem vēl uzslavē, tad viņš sāk vērties vaļā.» Kristīne Kalvīte dalās savos vērojumos, cik fantastiski ir redzēt, kā atnāk 16 gadus veci jaunieši un gada laikā nobriest par personībām.

Cik ilgā laikā var apgūt arodu? «Viss ir atkarīgs no mērķa,» saka Ligita Auzere. Ir tādi, kas nāk reizi nedēļā, citi — katru dienu. Vairums trijos mēnešos ir apguvuši aroda pamatus. Ja interesē vēl kaut kas, tad paliek ilgāk. Ir skolnieki, kas ir beiguši mācības un turpina strādāt darbnīcā. Ir tādi, kas nāk hobija dēļ.

Uzņēmumam pašlaik klājas labi. «Tikko paplašinājām telpas, mums ir parādījušies jauni skolnieki, ir ideja jaunam lielajam darbam – no šī aspekta esam normāli strādājošs uzņēmums,» uzskata Ligita Auzere un min, viņasprāt, trīs galvenos iemeslus, kāpēc pašlaik iet labi: pirmkārt, uzņēmumam nav kredītsaistību; otrkārt, ekonomiskā lejupslīde ir sekmējusi interesi par arodu, gluži kā 90. gados; treškārt, radošais darbs ir zināmā mērā neatkarīgs no ekonomiskā cikla.

Telpas paplašināšana

Vaicājot par to, kādi ir uzņēmuma nākotnes plāni, O. Auzers uzsver: tā ir pakārtota lieta personības attīstībai. «Ir trīs esības stāvokļi — būt, darīt un gūt. Pats augstākais ir būt. Katrs strādājošais — Kristīne, Ligita, Māris, es — mēs visi liekam iekšā savus mērķus. Katrs mēģinām šos mērķus sasniegt un būt stāvoklis paplašinās. Jo vairāk tas palielinās, jo vairāk es varu darīt un tā rezultātā arī gūt. Stāvoklis gūt ir sekas attiecībā pret būt.»

Lai vēl vairāk paplašinātu būt stāvokli, māksliniekam ir iecere veidot asociāciju Baltijas juvelieriem. «Caur to mēs varētu sazināties, celt savu profesionālo līmeni, savākt labākos prātus un veidot mācības. Paskatīties, arī, kas notiek apkārt Baltijas jūrai. Pie reizes būtu aptverti ārējie tirgi. Tas ir līmeni augstāk, tā ir telpas paplašināšana.»

Ligita Auzere piemin vēl vienu nākotnes ieceri — uzņēmuma galerijas vai muzeja izveidošanu. Tajā tiktu izstādīti darbnīcā tapušie lielformāta darbi; pašlaik publiski apskatāmi tikai daži, piemēram, viens ir Melngalvju nama sudraba kolekcijā.

Un kā ar finanšu mērķiem? «Peļņa nav uzņēmuma mērķis,» uzsver Oļegs Auzers. «Mākslā ir viena šķautne, kuru pārkāpjot var ražot lielu naudu. Bet Dievs ir tā izkārtojis, ka, sākot ražot naudu, viņš noņem talantu. Iestājas stāvoklis, kad tu sāc domāt tikai divās kategorijās — kā nopelnīt un kā pavairot. Man ir interesanti izgudrot, bet nav interesanti ražot. Negribas pārdot savu brīvību radīt.»