Auzers | Taukos nedzimst patiesība
16487
single,single-post,postid-16487,single-format-link,ajax_fade,page_not_loaded,,qode-theme-ver-10.0,wpb-js-composer js-comp-ver-4.12,vc_responsive
 

Taukos nedzimst patiesība

“Cilvēka augstākais mērķis ir būt par cēloni visam, bet viņa patiesā sūtība un laime ir piepildīt otra vēlēšanos!” Tie ir vārdi, kas iegravēti uz viena no Oļega Auzera mākslas darbiem, kas novembra beigās būs apskatāmi Liepājā.

Puskaltušais ozola zars no sudraba ir veltījums latviešu tautai, liekot apzināties, ka mūsos vēl ir ļoti daudz spēka.

Sudrabs kā savējais

Juveliera amatu O. Auzers sāka apgūt 20 gadu vecumā mātes iespaidā. Viņai reiz bijis mīļotais vīrietis, kas pratis šo darbu. Tomēr par vecāku vēlmi ietekmēt bērnu ceļu mākslinieks izsakās skarbi. Tāpat kā par izglītības sistēmu, kurā noteikts, ka bērnam skolā jāsāk iet septiņu gadu vecumā. Un jāprot lasīt, vilkt burtus un saskaitīt ciparus. Taču nē! Pareizi būtu, ja cilvēks sāktu mācīties tad, kad tam ir morāli un emocionāli nobriedis. Tikai tad tam būtu jēga.

Auzers strādā tikai ar sudrabu. Taču kā savējo to mākslinieks nav izjutis uzreiz. Ceļā stājusies gūzma šķēršļu. Kādā intervijā viņš izteicies, ka iesācējiem – Auzeram pieder Juvelieru mākslas centrs, kur viņš apmāca ikvienu interesentu – dod strādāt tikai ar zeltu. Sudrabs prasa meistarību. Arī pats Auzers to uzreiz nav sapratis. Pat karotīti nav mācējis salodēt. “Bet, izrādās, lai to izdarītu, nepietiek sakarsēt tikai lodējuma vietu. Jāsakarsē viss priekšmets,” stāsta mākslinieks. Un vēl sudrabs Auzeru uzrunā, jo viņam ir tuva netradicionālā medicīna un medicīna vispār.

Bez mīlas nav naida

Pats pirmais O. Auzera darbs sešu gadu vecumā bija koka burinieks. Kuģu tēma māksliniekam tuva joprojām. Bijis reiz pasūtījums no eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas – dāvana Spānijas karalim Huanam Karlosam. Beigās gan to šim nolūkam neizmantoja. “Tas ir aizgājis,” saka O. Auzers, bet sola, ka kuģis būs skatāms arī izstādē “Sudraba vētra Liepājā”. Un tas būšot vēl labāks.

“Uz klāja ir cilvēki, kas aizrāvušies ar materiālo vērtību krāšanu. Cilvēki, kas neiztur grūtības un nodzeras. Cilvēki, kas kāpj pa karjeras kāpnēm un krīt lejā. Kuģis vētrā. Tas ir sadauzīts, tajā ir sūce,” mākslinieks skaidro, ka ierosme darbam nākusi, domājot par pēdējā laika notikumiem.

Ar emociju pasauli saistīts darbs “Mīla un naids”. Ziedi uz zobena. “Mīlestībā primārais postulāts ir – es tevi mīlu, es gribu, es saņemu sajūsmu no tā. Gāzveida, idejiskais stāvoklis. Tad tas kļūst kondensētāks. Mēs sākam dzīvot kopā, sāk piedzimt bērni. Pēc tam sākas uzskatu kaujas, un tad mēs viens otru sākam dzenāt ar pannu. Ciets stāvoklis. Šie cikli ir uz visas zemeslodes,” ideju skaidro O. Auzers. “Kā naids, tā mīlestība ir viena postulāta pretējie poli. Naids nekad neparādās, ja nav postulāta mīlēt. Mēs taču ar bomzi nenaidojamies. Mēs viņam sakām – paej malā. Es tevi ciest nevaru – tas veido tikai manu izjūtu. Postulātam naids ir liels spēks. Jo lielāka ir mīlestība, jo lielāks spēks ir noturēt naidu. Tāpēc mēs karaļus sākumā ceļam augšā, iemīlamies viņos un pēc tam esam gatavi nocirst galvu. Kā Marijai Antuanetei.”

Attīstība pusaudža līmenī

Bet tūkstoš gadu tālu nākotni O. Auzers atainojis darbā “3001. gads”. Tā ir 2001. gadā tapusi pils, kurā vienkopus sadzīvo katoļi, musulmaņi, pareizticīgie, jūdi. Cilvēki ir kopā, vienoti, viņus nekas nešķir. Taču mākslinieks nedomā, ka tas varētu notikt ātrāk par 3001. gadu. “Līdz tam mēs cits citu iznīcināsim vairākas reizes. Mēs mēģināsim tieši tikpat primitīvi kā pirms vairākiem tūkstošiem gadu cīnīties cits ar citu, pierādīdami savu patiesību. Ņemdami svešas zemes, it kā tās varētu apēst,” paredz mākslinieks. “Katrs mēs ejam pa dzīvi un saskaramies ar šķēršļiem – valodas, reliģiozajām, uzskatu barjerām. Manī kā māksliniekā tas krājās. Jebkura mākslinieka sūtība ir atspoguļot viņa iekšējo pasauli. Manī ir radusies vēlme, lai mēs nekautos, nelielītos. Tagad esam pieauguši cilvēki, bet attīstības līmenis ir palicis piecpadsmit gadu veca puišeļa līmenī.”

Tie ir tikai daži no Auzera lielformāta darbiem. Viņš darina arī rotas un dāvanas, teikts mākslinieka mājaslapā, taču, kad par to jautāju, atmet ar roku. Tikpat kā nemaz to vairs nedarot. Jo nesaskatot tajā iespēju ielikt savu domu, filozofiju.

Ar ko sākas mākslinieks

“Primārais ir gāzveida stāvoklis, ko mēs saucam par ideju. Ideja nosaka, kas būs. Ideja nosaka, cik lielam jābūt. No kā jābūt,” mākslinieks uzsver, ka monumentālo darbu filozofija nerodas tikai tad, kad tie top. “Jo vairāk ir pārdzīvojumu, jo vairāk ir apzināšanās, jo idejiskāki ir darbi. Ja mēs paņemsim divdesmitgadīgu puisi, kurš gatavo rotas… Nu, ko viņš var uztaisīt? Piespraudītes, gredzentiņus. Viss. Viņam ir par maz pārdzīvojumu šinī dzīvē, lai viņš apzinātos. Skola apzināšanos nedod. Mums ir informācija, bet ne apzināšanās. Tikai tad, kad cilvēks iziet cauri grūtībām, kritieniem, viņš sāk apzināties – oi, johaidī, toreiz tā nevajadzēja darīt, tad es nebūtu dabūjis pa ausīm. Tas ir likumsakarīgi. Cilvēks, kas ir dzīvojis ļoti labos apstākļos, gatavo estētiskus darbus, bet tajos nav pārdzīvojumu, emociju.” Par spēcīgajiem pārdzīvojumiem O. Auzers runā daudz, taču tos nekonkretizē.

Bet vai cilvēks, kas dzīvo savā mazajā pasaulītē, ar saviem instrumentiem un izejmateriāliem var būt mākslinieks? “Mākslinieks sākas no tā brīža, kad viņš sazinās ar tautu, lielu skatītāju loku. Nav nozīmes, vai viņš ir maziņš vai liels, vai dzīvo Ventspilī vai Liepājā, vai uz mola. Un nav svarīgi, vai jūs rakstāt, vai es dziedu, esmu aktieris, gleznotājs vai izšuju sedziņas. Mākslinieks nav tas, kas ir saņēmis diplomu. Mākslinieks nav tas, kas ir beidzis divas augstskolas. Mākslinieks nav tas, kas ir Mākslinieku savienībā. Tā ir utopija, padomju laika inerce domāšanā. Ja maza bērniņa darbiņu apskatās ne tikai viņš un viņa mamma, bet redz arī draugi, paziņas, sākas mākslinieks,” pārliecināts Auzers.

Abstraktās mākslas impulsi

O. Auzers ir pret moderno mākslu un nekavējoties skaidro kāpēc: “Pikaso ir nenormāls cilvēks, kurš savu nenormālo iekšējo pasauli ir izgrūdis ārā. Uz to var ļoti labi nopelnīt. Bet būtībā viņš bija jāārstē. Bet tā kā viņš ļoti labi pakaļu laizīja komunistiem… Mēs redzam, ka daudzās vietās tiek veidotas viņa reprodukcijas, kurās nav ne estētikas, ne idejas. Pasaulē šodien deviņdesmit deviņi procenti izstāžu zāļu tiek nodotas avangardam.”

Pēc Auzera domām, tieši avangards veido krīzes un noslāņošanos. Ja māksla  neuzvedina un neaicina uz labām sociālām darbībām, tad tā iniciē uz destruktīvismu. “Jūs gribat destruktīvu mammu? Kāpēc ne?! Vai tēvu dzērāju, kas dauzītu jūs katru dienu un mētātu uz jūsu pusi cirvi? Abstraktā, pusdebilā māksla veido tādus impulsus,” uzskata mākslinieks.

Taču šādi impulsi ir ļoti vajadzīgi videi, kuras pamatā ir materiālās vērtības. “Lai es varētu pārvaldīt jebkuru ģimeni, man vajag nograut tās vērtības. Tad es vietā varu ielikt savas. Ja zūd vērtību skala, tevis vispār nav. Tu esi māls, es varu taisīt, ko gribu. Nāc pērc pie manis šo, osti šo, nāc iedzer, un tu būsi krutais! Man mājās ir klasiskā mūzika, bet tev es nedošu.” Auzers piebilst, ka arī zemie “bum-bum-bum” toņi mūzikā vedina uz destruktīvu rīcību, rada bara domāšanu un veicina iespējas ar to manipulēt.

“Grūti ir manipulēt ar to cilvēku, kuram ir ģimene, ģimenes tradīcijas, kuram ir savas grupas tradīcijas, savas tautas tradīcijas,” pārliecināts mākslinieks. “Filmas, mediji nodarbojas ar seku lāpīšanu, ne ar cēloņa izmeklēšanu. Kad ierunājas, ka Eiropas Savienība ir slikta, tūlīt parāda Padomju Savienību. Bet neparāda, ka bija vispār brīva valsts, kurā katrs atrada savu vietu. Katrs bija spējīgs uzplaukt. Taukos nedzimst patiesība.